13. Pēteris Ozoliņš Gulbenē. LP, VII, I, 74, 23.

Reiz linu talcinieki rijā dejuši līdz pusnaktij. Te piepēži neskrējis vells un sācis visus trenkt: ko šie te šā rijā dejot! Visi izbēguši, bet viena meita uzbēgusi uz ārdiem, domādama tur paslēpties iesērtos linos. Vells gribējis tai pakaļ skriet, bet meita uzsaukusi: "Nenāc, iekāms neesmu tev izstāstījusi linu mokas!" Vells teicis: lai izstāstot ātri. Meita tad gaŗi jo gari iesākusi stāstīt, kādas mokas linam esot izciešamas: viņu iebārstot zemē, tad tam jāaugot pamazām, pamazām, tad to plūcot, nosukājot, mērcējot, izvelkot, izklājot, saņemot, seŗot rijā, kaltējot, mīstot, izkulstot, sukājot, vērpjot, izaužot un kad tad nu izaužot, tad izšūnot drēbes; bet ir drēbēm neesot miera, tās nu valkājot: velkot mugurā, velkot zemē... Tā meita stāstījusi līdz rīta pusei un tad vells, beiguma sagaidīt nevarēdams, izputējis.