14. Kārlis Skujiņa no Frīdas Celmiņas Smiltenes pagasta Inču mājā.

Vienā mežā dzīvāsi liela, sirdīga meža - cūka, kas apkārtējiem zemniekiem darīsi lielu skādi. Meža - cūkai miga bīsi zem viena liela bērza, pie kā augusi viena liela, liela piepe.

Reiz zemnieki apbruņošies ar sitamim un duramim daikim, aplenkuši meža - cūkas migu un gribēši to nogalināt.

Meža - cūka gulēsi migā. Atnācis vellc un sācis meža - cūku kaitināt. Kā meža - cūka gribēsi vellu kampt cieti, tā tas uzlēcis uz piepes un cūku mēdīš. Kā cūka akar apmierināsies, tā vellc no piepes nost, baksta cūku un kaitina to no jauna, bet kā cūka grib šo kampt cieti, tā šis uz piepes virsū un smejas.

Otrā dienā, kad meža - cūkas nebīš migā, zemnieki aizzāģēši bērza piepi un paši noslēpušies ap meža - cūkas migu. Atnākusi meža - cūka, ielīdusi migā un gulēsi: Pēc kāda laika atnācis vellc un sācis meža - cūku bakstīt un kaitināt. Meža - cūka rūkdama lēkusi augšā un ķērusi vellu. Vellc uzlēcis uz piepes, bet piepe nolūzusi un vellc uzkritis meža - cūkai taisni virsū. Nu abi sākuši cīkstīties. Bīš vienc pats rūcienc, spalvas un gaļas gabali vie putēši pa gaisu. Pēdīgi meža - cūka vellu tomēr uzveikusi un tas gulēš beigts kā maks.

Meža - cūka ir bīsi tā nokususi ar vellu cīkstoties, ka zemnieki to bez lielām mokām nosituši.

Tā zemnieki vienā reizā tikuši vaļā no vella un meža - cūkas.