2. Skolnieks R. Tupesis no 57 g. v. J. Juškēvica. K. Lielozola kr.

Vienā rijas istabiņā iemita daudz spoku, bet gadījās arī kāds vīrs, kam nebija no spokiem bail, un viņš apņēmās tai istabiņā gulēt visu nakti. Istabiņā ieiedams, viņš paņēma tādu liepas sprangu.

Ap pusnakts laiku vīrs dzird, ka uz ārdiem kā suns žagstās, un atkal pēc brīža dzird, ka suns elso. Viņš guļ un dzird, ka kas nolec no ārdiem, ķeŗ pie kājām un sauc: «Katri! katri! katri! katri ! »

Vīrs uzsauc: «Vai būsies atkal man?»

Pēc brīža atkal kas nolec no ārdiem, saķeŗ viņu pie kājām un sauc: «Katri! katri! katri! katri!»

Vīrs teic: «Vai būsies tu man atkal?»

Pēc brīža atkal nolec no ārdiem, ķeŗ pie kājām, rauj un sauc: «Katri! katri! katri! katri!»

«Kad celšos, tad tu dabūsi, katri, katri, katri!»

Tā vīrs cēlās un sāka valcīt visus jodus, vellus pa istabiņu. Visi mukuši laukā, kur tik varējuši izsprukt. Rijas durvis bija cieti; nevarēja izmukt pa durvim, tad muka laukā pa istabiņas lodziņu. Vīrs tikai kauj.

Vienam spokam palika istabiņā cepure. Spoks līda atpakaļ. Vīrs viņam nogrieza mēli un palaida.

Ar nogriezto mēli vells dzenas citiem pakaļ un sauc: «Bļa! bļa! bļa!»

Velli domā, ka dzenas tas vīrs, kas bija istabiņā, un mūk kā traki.