Velni tiek sisti.

3. P. Blūms Jaun-Rozē. LP, V, 142, 46, 27.

Kuodā reijā valls pīmojājis. Raiz otgodījīs drūšs reijnīks, kas apņiemās vallu puorvārēt. Viņš oizkūrs kruoss prīškā 'guni, paņiems lobi rasnu sārmūškas vāzu, nūsādīs puorta prīškā un goidījs, kos tod nu eisti boušūt. Ap pusnokti reijā sonuokuši mozi vallāni un suokuši dancāt un lustētīs. Pāc kuoda loika īnuok pots vacais valls or deviņām golvām un, reijas vidū opstuojīs, skotās vusopkuort. Reijnīkam tuoda vollānu brākšana, bļoustīšanās apnikusi; viņš taicis: «Vaci, ruoj sovus bārnus!»

«Kos tev por manīm bārnim bādas?»

Reijnīks nu suocis dusmūtīs un stiprāki klīdzis: «Vaci! ruoj sovus bārnus!»

Valls meiligi otbildējis: «Kos tev por manīm bārnim bādas?» Kad nu vallāni orvīn iz prīšku dancāja, klīdza un brāca, tod reijnīks sogruoba sovu sārmūškos vāzu un skrāja or tū vallnam viersū. Īsuokās koušanās. Reijnīks jou nūsita divas golvas vallnam; ko sita ūtrraiz, nūsita divraiz divas. Nu valls īsuoka or vusīm mozīm vallānīm hāgt po reiju. Nu reijnīks sita trešū raizu un nūsita vēl divas golvas; togad līlais valls or mozīm vallānīm oizbāga un nakod voirs reijā naruodījās.