5. Emsiņu Gasiņš Susejā. Zin. Kom. kr. LP, VI, 60, 5, 15.

Atpakaļ gados, kad vēl kūla ar spriguļiem, Susejas muižas rijās pūķis - diezin no kurienes - bija uzņēmies nākt. Rijnieks jau lāgu lāgiem stāstījis, ka katru Dieva naksniņu rijā ienākot jaunskungs, apsildoties pie krāsns, tad iemērījot kabatā ar cūkas nagu divpadsmit mēri rudzu un atkal aizejot.

Bet nu gadījies vienu nakti dikti lietaiņš laiks un tik tumšs, ka ne ar pirkstu acīs durdams neredzējis. Un šai pašā naktī rijnieks dzird: viens klauvē pie rijas durvim. Prasījis: «Kas tur ir?»

Lācenieks esot! lai ielaižot viņu patverties - esot nejauki samircis.

«Jā, jā!» rijnieks atbildējis, «nāc, nāc! bet te ap pusnaktim pa riju ložņā nešķīsts gars, kad tikai tas tavu Mišku nesaēd, ja iesāks abi plēsties? »

Ne, ne, par to lai nebaidoties: Miškum esot ķetna laba.

Nu, un tā nu lācenieks, ienācis rijā, Mišku atstājis pie siltās krāsns, pats atkal apgūlies apakš sera, rijniekam blakus, un drīzi iemidzis; bet rijnieks vien nevarējis šonakt ne pavisam iemigt, pats nezinājis, kādēļ.

Uz reizi ap pusnakti dzird: pa kulu nāk kāds ar zābakiem. Nāk, nāk -- ienāk jaunskungs ar vaŗa zābakiem, svinā svārkiem, paskatās uz lāci, iekāp krāsns bedrē, izber no kabatām kartupeļus un iesāk cept. Lācis drusku tur gan ierūcās, bet vairāk neko. Cepējs ik pa brītiņam pavārta, pavārta kartupeļus un sāk ņemt ārā: kuŗš mīksts, to noliek uz bedres malas, noteikdams: «Tas man!» Kurš ciets, to noliek drusku tāļāk, noteikdams: «Tas Jurim!» (Par Juri jaunskungs dēvējis lāci.). Bet Juris neprasa vis: kuŗš man, kurš tev? Tas itin godīgi, kamēr jaunskungs neapskatās, apēd gan cieto, gan mīksto. Un tikko šis bija beidzis no sprukstiem ārā lasīt, Juris arī bija beidzis beidzamo ēst.

Te uz reizi jaunskungs pamana: kartupeļi apēsti - un tā Jurim virsū. Bet Juris ierūcās vien un sagrāba jaunkungu pa vidu. Nu lauzās. lauzās - kauli brikšķēja skaidri, cik sīvi. Beidzot Jurim palika taisnība: bija salauzis jaunam kungam muguru, norāvis svina svārkus, un būtu nositis varbūt pavisam šo, ja nebūtu vēl laikā aizmanījies. Bet kad nu bija aizmucis, lācis ar tām pašām dusmām sabērza vēl jaunkunga svārkus smalkās druskās un tad nolikās gulēt. Tas nu tas.

Otrā naktī rijnieks domā: «Nu būs miers!» Bet nekā: ap to pašu laiku klauvē atkal, tagad pie rijas lodziņa. Rijnieks uzlec: «Kas ir?»

Viens atbild: «Vai Juris mājā?»

«Ir, ir mājā, ir! vēl septiņi bērni Jurim arī radušies!»

To padzirdējis, nelabais aizšmaucies, ka zābaki vien noklaudzējuši, jo domājis: «Ja vakar viņš viens pats mani sadauzīja, kur nu vēl tagad, kad tie astoņos.»

Un no tās reizes pūķis nenācis nekad vairs rijās ar cūkas nagu labību mērīt.

Piezīme. Šī teika ir lidzīga pasakai. Skat. XL sējuma 43. nr. P. Š.