Velni tiek sisti.

10. D. Ozoliņš Jaun-Rozē. LP, V, 151, 46, 37, piez.

Tēvam bijuši trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Mirstot tēvs dalījis dēliem savu mantu; bet muļķītis citas mantas negribējis, lai tikai novēlot vienu pūrvietu zemes un vienu pūru zirņu. Labi. Muļķītis nu apsējis savus zirņus, zirņi labi auguši. Rudenī nopļāvis un salicis pamejā (ķirpā). Pēc kāda laika gājis skatīties. Kas ir? Pusē pameja pagalam - nozagta. Sācis sargāt pa naktim un - ko domāt - noķēris pašu velnu, tas tas zaglis. Velns gan aplam lūdzies, lai šoreiz palaižot, solījis pat 500 rubļu naudas, bet muļķītis atteicis: «Lūdzies, cik patīk! ne es ļaušos pielūgties, ne arī tavu naudu ņemšu. Atdod zagtos zirņus, tas viss!» Nekā darīt - velns gājis zirņiem pakal. Bet kur nu blēdis? Viņš tev dos gan ko no saviem nagiem ārā - ielīdis otrā saimnieka tiesā un paņēmis tur puspameju. Bet tas saimnieks bijis vēl kājup, sadzirdējis čabam un noķēris šo. Izcēlies liels dumpis, saimnieks pilnā kaklā saucis palīgus un velns atkal pilnā kaklā lūdzies, lai piedod šoreiz. Muļķītis, savās mājās izdzirdējis troksni, arī noskrējis nelaimes vietā. Tur nu pa abiem tad saņēmuši velnu tā itin no tiesas, bet velns nejauki lūdzies. Beidzot izlīguši tā: muļķītim velns atdevis zagtos zirņus un saimniekam atkal samaksājis 500 rubļu ķīļu naudas.