12. Fr. Fišers Krūtē. LP, VII, I, 218. 1. p. 33.

Vienai mātei bijis palaidnis dēls, kam savā dzimtenē nepaticis vairs dzīvot, aizgājis citā zemē laimi meklēt. Bet par ne laimi, viņam gadījies aiziet tādā zemē, kur šāds likums: kas atsniedzis trīsdesmito gadu un vēl nav apprecējies - vienalga, vai puisis jeb meita - to ielika zārkā un aizveda uz kapsētu. Zārku nelika vis zemē, bet pieslēja stāvus pie kāda koka jeb akmeņa un tad aizgāja sacīdami: «Lai Dievs tevi pasargā, jeb lai velns tevi parauj ! »

Pēc astoņām dienām nāca to raudzīt. Kad bija vēl dzīvs, tad veda mājā sacīdami: «Dieva žēlastība viņu pasargājusi!» Kad atrada nedzīvu, tad teica: «Velns viņu parāvis!» un tādu nelaimīgu tad apraka zemē ar lāstiem.

Šis palaidnis dēls arī bija neprecējies, tādēļ, tikko tai zemē iekūlās, tūliņ to saņēma cieti, ielika zārkā un veda uz kapsētu. Pusnaktī velns skrēja gar viņa zārku un vilka zobus gar zārka vāku tik dikti, ka šķēpeles vien atlēca. Pēc pusstundas bija atkal tāds pats vilciens. Kad zārks bija gandrīz caurs, tad nelaimīgais puisis pamanīja kabatā bārzdas dzenamo nazi. Un kā nu trešo reizi velns atgriezās atpakaļ, tā viņš turēja nazi gatavu. Bet šoreiz velns neskrēja vis gar zārku kā nelabais, bet lēnām klāt piegājis, bāza savu mēli pa izplēsto zārka šķīlu (šķirbu) iekšā.

Tikko velns pa pusei mēli bija iebāzis, puisis to saķēra saujā un ar bārzdas dzenamo nazi nogrieza. Velns sāpēs aizskrēja un tais trīs dienās nenāca vairs pie viņa zārka. Ceturtā dienā laudis atnāca puisi raudzīt un atraduši, ka palicis dzīvs, velnam vēl mēli nogriezis, ņēmās to uzslavēt un iecēla par savas zemes valdnieku.