13. L. Uljāna no S. Barkāna.

Reiz guoja vīns cylvāks uz kuozom, satyka ceļā ūtru un soka: «Kur tu īsi?» - «Es eju uz kuozom,» atbildēja tys. Tai pat sacēja ūtrais, kuru satyka tuoļuok uz ceļa: «Es eju uz kuozom.» Tai viņi guoja obi līdzi. Guoja, guoja - izzaskaidruo, ka tys ir valns, kuru veirs satyka ceļā. Uz cylvāku valns sacēja: «Es varu pazataisēt par cylvāku, par myusu, vai tauriņu, un man, jo kas īsystu tad ar skrituļa špīču (spieķi) vai sētiņas mītu, es paliktu par eistu valnu.» Tai palyka valns par tauriņu un lyudzja cylvāku, lai jū īlīk tabaka kastītē un aiznas uz kuozom. Cylvāks īlyka tabaka kastītē tauriņu - valnu un aiznesja uz kuozom. Kuozuos īguoduoja cylvāks, ka valns ir pi viņa kabatā, izjēmja un īsyta par skreinīti ar skrituļa spīču. Puorpleisa skreinīte. Tad kai syta ar sētiņas mītu, izzataisēja valns. Vysi kuozinīki saskrēja un nūsyta valnu leidz nuovei.

Piezīme. Šim variantam ir līdzīga IV. sējuma 21. pasaka. P. Š.