14. J. A. Jansons Nogalē.

Agrākos laikos bijis paradums priekš kristīšanas bērnu pirtī nomazgāt. Vienai saimniecei bērni pēc nomazgāšanas sākuši šķaudīt un drīz vien nomiruši. Un tā jau trīs bērni nomiruši. Kad nu bijis ceturtais kristāms, saimniece ar smagu sirdi atkal kūrusi pirti. To pašu vakaru puisis, nākdams no darba. redzējis smalku jaunkungu ejam. Uzprasījis: kur tā steidzoties? Šis atbildējis, ka viņam esot pirtī tā bērna dzīvība jāpaņem, ko saimniece šovakar mazgās. Puisis prasījis, kā tad to varot izdarīt. Velns atbildējis, ka bakstīšot ar smilgu bērnam degunu, līdz tas sāk šķaudīt. Ja tad neviens neteic «Dievs palīdz!» - «Paldies!», tad bērns piederot viņam. Bet ja kāds padotu dievpalīgu, tad velns vairs neko nevarot darīt. Pārnācis mājā, puisis plijies saimniecei virsū, lai ņemot šo arī līdz pirtī. Labi. Aizgājuši. Velns jau gulējis zem lāvas un kad bērns bijis nomazgāts, sācis ar smilgu viņu kutināt. Bērns iešķaudījies, bet puisis tūliņ: «Dievs palīdz!» - «Paldies!» Un tā vairāk reižu. Tad velns dusmās iesaucies: «Es jau tev teicu, ka bērns būs manējs!» un steidzies no pirts ārā. Bet puisis skrējis pakaļ un tik devis ar koku velnam, cik uziet. Bet saimniecei bērni nu visi auguši. Un veci ļaudis no tā laika, kad bērns šķauda, vienmēr atņem: «Dievs palīdz !» - «Paldies, paldies !»