16. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē-Pienavā. LP, I, 134, 104.

Vienam mežsargam bija jādzird mūžīgi pārmetumi no sava kunga, ka nevarot nekad un nekā nošaut. Nabadziņš skaidri nagos. Šauj, kā grib - gaŗām un gaŗām. Te kādu dienu mežsargam piestājas velns sacīdams: «Vai dzirdi, tā tev meža putni negadīsies: bet apsolies pēc deviņiem gadiem man līdzi nākt, tad meža putnus čupām un bariem pa šāvienu piedzīšu un kungs tev tencināt tencinās.

Labi. Nu bija putnu, nu bija zaķu, stirnu, briežu lēveņiem un kungam no tā laika šis tas mīļākais.

Tik tālu nu viss būtu ļoti pa roku; bet septītā, astotā gadā mežsargam atkal citas bēdas: tie sasodītie deviņi neiziet no prāta. Kad tu sakruptu! Jārauga izmaukties. Tomēr kur citur padoma dabūt? Ies pie mācītāja. Noiet tur - jā - mācītājam padoms pie rokas. Viņš sasauc divpadsmit citus mācītājus palīgā un nu visi apsvētī meža sargu, apsvētī arī trīs lodes: svina, kapara un sudraba. Meža sargs iebāž trīs lodes kabatā un nu tik gaida savu melno kveksi, putnu dzinēju, satikties.

Vienu dienu ir atkal medības, bet senākais putnu dzinējs šodien nedzen ne ķirķa. Nu, kad nē, nē - reiz jau var arī bešā pāriet. Tomēr mājā ejot, gadīsies vēl melns mednis pašā egles galotnē. Šis papriekšu domā ar vienkāršu lodi šaut; bet nezin, kā apskatās labāki - āre - nav vis godīgs, nevainīgs meža putns: pats nelabais. Nu, kāda indeve - tādas zāles. Liek apsvētīto svina lodi ribās. Egle nodreb, meži nokŗāc un melnais mednis nolec pazarē. Nu liks apsvētīto kapara lodi uz akotu: egle notrīc, meži nošņāc un melnais mednis nolec zemu zemu. Nu liks trešo reizi apsvētīto sudraba lodi baudīt, ak tu manu dieniņ! Melnais nokŗācas, egle nošņāc, meži paliek tumši un mednis aizlaižas ugunis spļaudams: «Ēd nu ēd manas deviņi pāri dzelzu kurpes, kuŗas noplēsu tevim putnus klāt dzīdams!»

Piezīme. Šis variants stāv tuvu tām teikām, kur velns palīdz medniekam. P. Š.