18. Skolnieks J. Kļava no 64 g. v. M. Anziķes Nīcā. K. Lielozola kr.

Pie viena kalēja nenācis neviens kalties. Vienu dienu atjājot viens kungs ar melnu zirgu, lai apkaļot. Kalējs arī apkalis. Kungs prasījis, ko gribēšot par maksu. Kalējs teicis, viņš gribot, lai netrūkstot ābolu tai ābelei, kas atrodas pie nama durvim, lai uz loga butelē netrūktu viņam nekad brandvīna, lai dukāti birstot no mutes, kad viņš runājot. Kungs bijis pats velns un licis, lai viņš parakstās uz viena papīra ar asinim savu vārdu un sacījis: «Kad tu dzīvosi, tad viss tev tā būs, bet kad tu nomirsi, tad tava dvēsele piederēs man.»

Kalējam dēls bijis ārzemēs un tas kādu dienu pārnācis no ārzemēm. Tēvs dikti saslimis un teicis dēlam, ka pēc nāves viņa dvēsele piederēšot velnam. Dēls prasījis, kālab tā. Tēvs visu izstāstījis, ka viņš ar savām asinim esot parakstījies velnam. Dēls domājis rakstu dabūt atpakaļ, jo tad velns nevarēšot dabūt tēva dvēseli.

Dēls paņēmis sērmokšļa nūju un gājis uz elli pēc tēva paraksta. Aizejot ellē, dēls prasot, lai atdodot viņam tēva parakstu. Velni nekā nesaka un dēls nu sācis velnus kaut. Viens velns teicis, lai ejot prasīt tam klibajam, tas esot viņu priekšnieks. Prasot klibajam, tas negribot dot. Dēls sācis klibo velnu kaut un dabūjis tēva rakstu atpakaļ, iet laimīgs mājā.

Tēvs nomirst, bet velns dvēseli nedabūja.

Piezīme. Šī teika ir maisījums no 330. un 810. numura pēc Ārnes kataloga. P. Š.