Tas pats lielais purvs starp Gārsenes un Baltās muižas pagastiem viņos laikos esot bijis ezers. Bet tai ezerā dzīvojis velnu virsnieks - velnu velns. Šis, tas Velns, iemānījis ezerā paša zemes ķēniņa meitu. Ķēniņš sūdzējies Dievam. Dievs saskaities un nolēmis ezeru aizaudzēt. Nebijis ko redzēt, ka ezers aizaudzis arī: pārvērties par purvu. Bet Dievs nav zinājis Velna gudrību, un pats ezera viducis palicis neaizaudzis. Velns dzīvo pa to ezera viduci zaļi, bet visapkārt purvs. Dievs nu sūtījis Pērkonu. Bet kolīdz Velns ierauga, tūlīt paliek par kaķi. Un kā kaķis ganu meitas klēpī un dzīvo atkal. Tad Dievs nodomājis Velnu nosist. Velns uz Zaļumu kalna naudu skaitījis. Dievs paķeŗ lielu lielo akmeni un laiž ar to Velnam. Bet ko tu padarīsi? Šis sānis paliecas - akmens gaŗām un Velns purvā iekšā. Vienīgi naudu velns nepaspējis paķert. Tad arī vesels pods naudas vēl tagad esot zem šā akmens. Tikai ej nu sazini, kuŗš tas akmens ir. Velns palicis gan dzīvs, bet ezers aizaudzis ir šo baltu dienu, pat ezera vidus ir purvā pārvērties.
Piezīme. Sal. XIII sējuma teikas no 223. līdz 228. lp. P.Š.