2. Krēsliņu Jānis Alsviķu pag. «Teikas iz Malienas, I, 28, 15. LP, VII, I, 497, 6.

Reiz meitene gāja mežā ogas lasīt. Atpakaļ nākot uznāca bargs pērkons. Uz ceļa viņa ierauga mazu melnu putniņu, kas bailīgi činkstēdams apkārt lēkā. Pēdīgi putniņš meitenei uzlec uz pleca. Meitene, putniņu žēlodama, ieliek to azotē. Uz reizi sāk pērkoņi rūkt un zibeņi krustoties, ka meitene netiek ne uz priekšu, ne atpakaļ. Meitenei paliek bail un tā izsaucas: "Dieviņ, glāb!" Tikko šo vārdu izsacījusi, kad viņai no azotes izveļas melns kamols. Zibens tai pašā brīdī speŗ krustāniski pa kamolu un kamols pazūd. No bailēm atžirgusi, meitene iet tālāk un bāž roku azotē, bet melnā putna tur vairs nav. Mājā tā izstāsta mātei, ko piedzīvojusi. Māte tikai atsaka: "Vai, bērniņ, tas jau bija pats nelabais, ko pērkons nospēra!"

Piezīme. Pēteris Sebeža uzrakstījis Gulbenē teiku, kur velns suņa veidā gribējis pie viena kunga glābties no Pērkona (VII, I, 497, 7). P. Š.