3. Saržantu Krišus Blīdenē. Jkr. II LP, VII, I, 498, 10.

Reiz muižkungs saziņojis visu pagastu svētdienā sienu grābt un vest. Darbinieki bijušies no bargā muižkunga tikpat, kā no paša nelabā, tāpēc neviens neatrāvies svētdienā iet darbos. Darbinieki redzēdami, ka muižkungs brauc pie viņiem ar sešiem meļliem, rāvušies, ko māk, strādādami nosvīduši. Tikai viens dievbijīgs vecītis to nelicies ne zinot, bet notupies turpat uz cinīša un skaitījis pātarus. Muižkungs, to redzēdams, paņēmis plinti un mērķēdams sacījis: «Ja nevīžo svētdienā strādāt, tad pūsti tepat uz ciņa!» un tā vecīti nošāvis. Bet teju pat acumirklī savilkusies melna tūce padebešos, kuŗos bijis redzams mazs vīriņš ar baltu bārdiņu. Tas turējis rokā sarkanu bulti un ar to mērķējis uz nelabo muižkungu. Metot sarkano bulti uz muižkungu, nodārdējusi visa pasaule un muižkungs vairs nebijis redzams. Pēc tam tai vietā sacēlies liels viesulis, kas svilpdams griezies ilgu laiku apkārt. No viesuļa izgājis mazs sunītis, kas ļipiņu kustinādams ošņājis, līdz beidzot turpat pazudis. Darbinieki, to redzēdami, sacījuši: «Redz, tā iet, kas ar nelabo kuļas - svētdienā velnam dvēseli atdeva, svētdienā velns dvēseli parāva. »