4. A.Lerches-Puškaitis no Kaspara Čipiņa Džūkstē.LP, VII, I, 465, 1.

Tā vienreiz puisis ganījis zirgus. Nācis bargs laiks. Pienākot tāds jaunskungs, iedodot puisim zelta ķīķeri, lai skatoties - viņš gribot pagulēties; bet ja no jūŗas nākot pērkoņa mākoņi, lai tūliņ paceļot!

Puisis skatoties ar zelta ķīķeri - nākot mākonis, uz tā mākoņa pelēks vīrs pelēkā zirgā, plinte rokā un metot ar roku puisim: lai neceļot augšā jaunkungu! Līdz nu panākot virsū, tā zdiuks ! dodot zibeņus un jaunskungs izputot, ka vecs liepu lūka gabals vien tai vietā paliekot. Kad jaunskungs būtu modināts, tas būtu pieskrējis pie puiša un tad puisis būtu nosperts arī līdz.