7. G. Jānis no Kārļa Kuplā Vatrānē. Etn. II, 1892. LP, VII, I, 473, 6.

Vecos laikos, kad minētais Kuplais Kārlis vēl zēns bijis un ganījis Vatrānes muižā putnus, tad viņam ar savu māti katru vakaru bijis jāiet uz lielo ērbēģi (kungu namu) vakariņās un no turienes atkal atpakaļ uz putnu kūti gulēt. Atpakaļ uz putnu kūti ejot, tad nu Kuplais Kārlis gandrīz katru vakaru redzējis pašu velnu. Bijis liels melns kungs ar spīdošām pogām un gaŗu melnu platmali galvā. Šis kungs, kas cits nekas nebijis, kā pats velns, iznācis no lielā ērbēģa un iegājis dreipūzī (kalpu māja, kuŗā agrāk bijusi oranžereja un tādēļ arvienu saukta par dreipūzi). Šo melno kungu Kuplais Kārlis aizvien rādījis arī savai mātei, bet tā nekā neredzējusi un dēlu katrreiz izbārusi, ka šis tādus niekus runājot, kaut gan dēls stipri apliecinājis, ka redzot un redzot pašu nelabo. No dreipūža velns laikam aizgājis uz kūts augšu, jo tur, kā runājuši, viņš dzīvojis. Reiz taču gadījies, ka velns no Vatrānes muižas ticis izdzīts. Tas noticis šā. Minētam Kuplajam Kārļam, kā putnu ganam, bijis pavēlēts tītarus no lietus sargāt. Lietum nākot, viņi katrreiz bijuši jādzen kūtī. Reiz nācis no Bērzu muižas puses mazs lietus padebesītis ar pērkonu. Kuplais Kārlis, tikko šo debesīti pamanījis, tā arī tūlīt dzinis tītarus uz kūti, jo lietus nācis ļoti ātri. Pērkons tikai vienu reizi aizrūcies un vairāk nebijis dzirdams, bet lietus kāpis acim redzot uz augšu. Tikko tītari bijuši sadzīti laidarā, te Kuplais Kārlis uz reizi izdzirdis uz kūts augšas lielu troksni, it kā kad lielus kokus plēstu jeb lauztu. Viņš skrējis skatīties un ieraudzījis, ka velns bijis uzlauzis durvis, kas vedušas no kūts augšas no trepēm zemē, un ar visām durvim skrējis ar viesuli pa gaisu projām. Tagad arī velns izskatījies tāds pats kā vakaros pie ērbēģa melns kungs ar spīdošām pogām; tikai tagad bijis ar divām galvām. Līdz smēdei velns noskrējis ar visām durvim, bet tur nosviedis durvis zemē un aizskrējis viens pats pa gaisu uz Dzirnavu ezera pusi. Vairāk Kuplais Kārlis nekā neredzējis, jo bijuši koki priekšā, bet pa kādu brītiņu pērkons spēris, ka norībējis vien, jo lietus jau bijis uznācis. Tad nu laikam pērkons esot velnam dzinies pakal, to panācis un nospēris, jo no tās reizes Vatrānē vairs neviens neesot velna redzējis.