11. P. Šmits no P. Zeltiņas Ikšķilē.

Viens vīrs reiz gājis uz mežu malkas cirst. Te samākusies debess un viņš baidīdamies no lietus, nostājies zem viena kupla ozola. Viņam tur stāvot atskrien viens velnēns, pieskrien pie vienas lielas alas turpat ozolam blakus un sauc: «Vectēv, padod man manu cepuri!» Cepuri dabūjis, viņš paceļas gaisā un aizskrien. Tāpat dara arī citi velnēni, kuŗus vīrs saskaita pavisam divpadsmit. Kad nu neviens velnēns vairs nenāk, tad arī viņš pats pieiet pie alas un saka: «Vectēv, padod man manu cepuri!» No alas viņam atbild: «Tavas cepures vairs še nav, laikam kāds velnēns būs divas paķēris. Bet še tev velna vectēva cepure! » Vīrs apskata to cepuri, un izrādās, ka tā ir taisīta no cilvēka roku un kāju nagiem. Bet līdz ko viņš uzliek cepuri galvā, arī viņš nu paceļas gaisā un top aiznests pie citiem velnēniem. Tur nu viņš novēro, kādu ļaunumu pie dara cilvēkiem. Cits dzīvo krogā un skubina ļaudis uz dzeršanu un plēšanos. Cits ieiet mājā un kurina ienaidu starp vīru un sievu, saimnieku un kalpiem. Cits attura ļaudis no baznīcas un māca tos uz zādzībām un slepkavībām. Vīrs griežas atkal atpakaļ pie ozola un nomet velna cepuri zemē. Te uzreiz nāk stiprs pērkona spēriens, kas saspeŗ un sadedzina velna alu ar visu nosviesto cepuri.