12. Naudīšnieks Naudītē. «Balss, 1888. g., nr. 40.. LP, VII, I, 478, 8.

Naudīšnieku Skaparu mežsarga mežā pie Ritenieku ezera jeb purva atrodas labi liels akmens, kas pa daļai sadragāts. Agrāki šis akmens bija pulka lielāks un vesels. Tad tur tāds ērmīgs mazs vīriņš dzīvojis zem akmens, kas allaž ākstījis, jokojis ganus un pieguļniekus. Reiz kāds nabags vīrs - nezin kādos laikos - gājis pērkona negaisā gar minēto akmeni no medībām uz mājām. Pērkons briesmīgi vien grauzis un ērmotais vīriņš dejojis uz akmens un atkal pazudis zem akmens. Vecais turējis šo par kādu meža kustoni un tādēļ iedomājies nošaut. Neatrazdams sev klāt lodes, ielādējis bisē savu kamzola sprūdu (pogu). Vīrelis patlaban iznācis uz akmens un raudzījies tumšajos mākuļos. Medinieks šāvis un ērms iekaukdamies pazudis zem akmens. Medinieks gājis uz mājām. Ceļā saticis vecu vīru ar sirmu bārdu, rokā lielu milnu. Šis apturējis medinieku un teicis: «Tu padarīji labu darbu! Tur mežā nošāvi velnu, ko senis trenkāju.» Vēl tagad pusnaktīs pie minētā akmens tā kā bērns brēcot, kā vista kladzinot.

Piezīme. Lerchim - Puškaitim ir vēl piesūtīta teika (VII, I, 478, 9) par Engures ezeru, kur Pērkons lūdzis zvejnieku pārcelt šo laivā pār ezeru. Ezera vidū Pērkons spēris ūdenī, kur atradies velns. Par pavešanu Pērkons devis zvejniekam labu lomu zvejā. P. Š.