13. Krēsliņu Jānis Malienā. «Latviešu teikas,» I, XV, 2.

S. muižā dzīvoja nikns, mantkārīgs kungs. Lai gan tam bija daudz bagātības, daudz muižu un dzimtļaužu, tad tomēr viņa mantkārībai nebija gala. Viņš gribēja būt par visiem kungiem bagātākais, un tāpēc slēdza sabiedrību ar pašu nelabo. Pusnaktī, kad visi gulēja, viņš aizgāja uz krūstu ceļa un trīs reiz pasvilpoja. Tūdaļ velns bija klāt un teica: «Ko vēlies, draugs?» - «Naudu!» kungs atbild. «Atdosi dvēseli, dabūsi naudu, mantu un visu, ko vien iekārojies!» - «Manis dēļ došu desmit dvēseles, bet dod tikai naudu!» - «Atminies, ko solījies,» velns saka un aiziet. Kungs mājā pārgājis atrod istabu pilnu ar zelta naudu, kūtī stāv seši jauni melni zirgi. Kungs priecīgs brauc uz Rīgu. Rīgas kungi brīnās, kur šim tik daudz naudas, bet vēl vairāk , kur tam tik skaisti zirgi, kā nevienam.

Kungs brauc uz māju. Ceļā to satiek nabadziņš, kas lūdzas, lai to pavedot. Bet kungs kliedz: «Griez ceļu, lupata! Tāds kankars nedrīkst sēdēt manā karītē!» Nabags aiziet un saka: «Gan tu mani pieminēsi!» Kungs smejas un brauc tālāk. Pret vakaru pie debess uzvelkas melna tūce (padebess). Pērkons rūc. Kungam paliek bail un tas laiž uz priekšu, ko tik jaudā. Uzreiz tas ierauga, ka pa ceļu tek mazs melns āzītis, lipiņu kustinādams. Blēdams tas pieskrien pie karītes. Kungs domā: no āzēna būs mājās labs cepetis, un ieņem to karītē. Kalps, Jānis, braukdams ļoti izbīstas, jo viņš zin, ka kungs karītē ieņēmis pašu nelabo, kas par āzi pārvērties, lai no pērkona varētu izbēgt. Viņš grib kungam sacīt, lai āzīti met no karītes ārā. Bet tai brīdī melnā tūce pārplēšas par visu debesi. Zibenis speŗ un reizē ar to rīb pērkons tik briesmīgi, ka Jānis no bailēm apreibst. Kad atmostas, tad nav nedz kunga, nedz karītes, nedz āzīša un sešu zirgu vietā sešas sūnu čupiņas.

Te arī pienāk vecais ubags un saka: «Redzi, tā tādiem klājas, kas ar velnu slēdz derības!»