16. L. Žagata Lielvārdē. A. Bērzkalnes krājumā.

Reiz viens zemnieks gājis uz krogu puisi derēt, bet viņam nebijis nemaz naudas un viņš bēdājies, ka nevarēšot neko izmaksāt. Iedams pa ceļu, zemnieks pats pie sevis runājis: «Kaut jel velns būtu iedevis drusku naudas, ja Dievs nedod!»

Te uzreiz velns klāt un prasot, cik naudas viņam vajagot. Zemnieks ar mieru, cik velns var dot. Velns iedevis prāvu maisiņu naudas un teicis, lai atdodot, kad varot, jo viņam liela vajadzība pēc tās naudas neesot. Kad zemnieks prasījis, kur lai šis atdodot, velns teicis, lai tikai nākot par šito pašu celu un lai sakot: «Ļīpata, Ļēpata, še tava nauda!» Pēc tam velns tūliņ nozudis.

Pēc trīs gadiem zemniekam jau bijis tik daudz naudas, ka viņš gribējis velnam atdot, nācis pa to pašu ceļu un teicis: «Ļīpata, Ļēpata, še tava nauda!»

Tad no kādas bedres vīrs izbāzis galvu un teicis: «To jau Buldurjānis (pērkons) sen nospēra.» Un zemnieks no tā laika bijis bagāts.