18. N. Rancāna skolnieks no 85 g. v. B. Zdanovskas Ozolmuižas pag.

Pi vīna cīma beja cīši lels pūrs. Pi tuo pūra stuovēja vacu vacuo apse. Vīns zemnīks kotru godu staiguoja pi tuos apses un saucja nu pūra vacū valnu, nū kura jis jēmja poruodā naudu un devja jam atpakaļ. Vacam valnam, kurs dzeivuoja pūrā, vuords beja Jankeļs.

Vīnu reizi zemnīks navarēja atdūt poruodus tymā dīnā, kad pasajēmja, bet atnas zemnīks naudu valnam jau rudenī. Atīt zemnīks pi apses un suoka klīgt un saukt: «Jankeļ, Jankeļ, ej šur! Bet Jankeļs nait. Puorguoja vairuok pusstundes. Verās zemnīks, ka izīt nu pūra mozals valnāns un vaicoj nu zemnīkam: «Kū tu, zemnīk, sauc Jankeļa?» Zemnīks jam atbildēja: «Es atnežu Jankeļam vacūs poruodus.» Valnāns runoj zemnīkam: «Lai palīk tev tei nauda. Jakeļa jau nav uz ituo pasauļa.H «Kur jis ir?» pavaicuoja zemņīks. Valnāns jam atbildēja: «Jankeļi dabasu gruduļs nūsyta pi pašas Reigas.» - «Ak, tai,» pasacīja zemnīks un nūguoja uz sovu sātu. Tai poruodus zemnīks nikam vairuok namoksuoja un vairuok paruodā ni pi kuo najēmja.