20. M. Garkolne no V. Dzeņa. Latvju kultūras k r.

Vīnu reizi Daugovā beja īskrējis valns. Daugovā beja lels akmens un valns uz tuo akmeņa sēdēja. Tai valns sēdēja uz akmeņa ilgus godus un nivīna nalaidja cauri: jo kaids guoja, vai braucja caur jū, jis tyuleņ nūsleicynuoja. Tys valns arī vysdažaiduok lomuojās. Vīnu reizi Pārkyuņs aizsadusmuoja uz valna un pasacīja zvejnīkim aizvest jū uz tū akmeni, uz kuŗa sēd valns. Zvejnīki beiduos un sacīja Pārkyuņam, ka valns jūs vysus nūsleicynucs. Tad Pārkyuņs pasacīja: «Nasabeistit!» Zvejnīkim nabeja kuo cyta darīt un jī Pārkyuņi aizvedja uz tū akmeni, uz kura sēdēja valns. Vēļ napībraucja zvejnīki pi akmeņa, jau valns pasacēļa kuojuos un suoka lomuotīs. Tad Pārkyuņs pajēmja sovu guni un īmētja valnam sirdī. Valns īkrita Daugovā un nūsleika. Tys akmeņs, uz kura sēdēja valns, palyka pa zaltu. Tad Pārkyuņs pajēmja tū zalta akmeni, puoršķēļa pa pusei un vīnu pusi īdevja zvejnīkim, bet ūtrū paturēja sev.