21. Kalniņu Emīlija Udzē. Jkr. IL LP, VI, 55, 57.

Bērzmuižas pagasta Ančīšu mājās senākos gados mājojis velns. Saimniece viņu labprāt ieredzējusi un atļāvusi tam pilnu vaļu darīt un ērmoties, kā tik vien tam paticies. Par to viņš tai sagādājis naudas papilnam. Pods ar naudu tai stāvējis arvienu gultas kājgalī, tā kā vienmēr varējusi pagrābties. kad tik vien vajadzējis. Māju ļaudim velns nedarījis neko ļaunu. Pa vakariem, kad sievas vērpušas, viņš arī izgājis pie viņām istabā un licis mīklas minēt. Tā kādu vakaru tas uzkāpis uz krāsni un sācis sēt zirņus pa istabu. Zirņi gājuši pa gaisu, ka skanējis vien un bijis bail, ka neizdauza acis. Vācietis, tā viņu saukuši, par to tik gardi pasmējies. Bet kad apskatījušies, nebijis neviena zirņa.

Rudenī tas gājis saukt puišus mājā no pieguļas, lai nākot rijā kult. Puiši pārnāk, aiziet uz riju. Bet kur nu? Durvis vēl cieti, neviena cilvēka ne redzēt, ne dzirdēt. Aizgājuši atpakaļ uz piegulu. Tikai pēc laba laika saimnieks iznācis saukt puišus mājā. Otru nakti viņš saucis atkal un tā katru nakti. Beidzot puiši sarunājušies kundziņu pārmācīt. Vienu vakaru pieguļā iedami tie nogriezuši labas rungas un paņēmuši līdz, lai varētu vācieti krietni nomizot, ja vēl saukšot mājā. Kā tad! Naktī šis iznācis aiz vārtiem un saucis, lai nākot kult. Pats papriekšu aizmanījies uz riju un palicis par pelu maišeli piedarba kaktā. Puiši nu izmēklējuši viscauri un nekā neatraduši, gribējuši jau iet atpakaļ. Te ieraudzījuši piedarba kaktā pelu maišeli. Labi zinādami, ka visas pelus aiznestas projām, manījuši, kas tas tāds par maišeli, un nu tik sākuši ar savām bozēm veķēt. Maišelis lēkājis pa visu piedarbu. Beidzot velns nevarējis vairs pēriena izturēt sācis puišus lūgties. Bet šie nelaiduši viņu ātrāki vaļā, iekāms bijis apsolījis viņus vairs neizjokot. No tā laika nu viņiem bijis miers

No tā paša laika viņš arī bijis ļoti paklausīgs. Kad puiši tik pateikuši: «Stepiņ, aizej, ielej zirgiem ūdeni un aizbāz salmus, tad ūdens lijis silēs, ka blīkšķējis vien. Salmi vēlušies čabēdami, kā brīnums. Bet apskaties tik, siles un redeles tukšas, kā bijušas!

Kad saimniece nomirusi, saimnieks apprecējis otru sievu. Šī viņu vairs negribējusi pieturēt; par to Velns viņu pa naktim plūkājis pie matiem un kā nekā piejokojis.

Saimniece vairs nevarējusi nekā glābties, braukusi pie savas mātes sūdzēt. Velns palicis par oderes kulīti, vai par ko citu, iesēdies ratos un tā, saimniecei nemaz nezinot, braucis līdz. Tur viņš visu noklausījies un, mājās pārnācis, viņu mocījis vēl vairāk par to, ka sūdzējusi. Vienreiz bijis ļoti bargs laiks. Velns sabaidījies un nezinājis vairs kur dēties. Skraidījis pie viena. pie otra, bet neviens viņa nepieņēmis. Tad ļaudis redzējuši, ka mazs āželis izskrējis bļaudams aiz vārtiem, kur to pērkons nospēris No tā laika Ančītēs velns vairs nav bijis.

Piezīme. Šās teikas varianti ir sastopami XIII. sējumā pūķu nodaļā. P. Š.