Pēdējā laikā mūsu rakstos ir ieviesušies uzskati, ka cilvēks pastāvot no miesas, veļa un dvēseles. Salīdzinādami tautas tradīcijas plašākos apmēros, mēs redzēsim, ka runājot par cilvēku, tiek daudzināti miesa, mironis, līķis, velis, iļģis, urgucis, pauris, dzīvība, dvēsele un gars. Ar to nu nebūt nav teikts, ka katrs minētais vārds apzīmētu savu atsevišķu jēdzienu un ka cilvēks sastāvētu no trim jeb pat desmit dažādām dalām. Parastā sarunā mēs runājam par miesu un dvēseli, tādā ziņā šķiŗot mūsu redzamo miesu no neredzamās dzīvības jeb gara. Kad cilvēks ir miris, tad miesu mēdz saukt garīgā valodā par līķi (no vidus lejasvācu līk), bet ikdienišķā valodā un parasti arī pasakās par mironi. Šis mironis ir ierobežojis senāko veli, kas gan no iesākuma ir apzīmējis to pašu mironi, bet tagad ir uzglabājies gandrīz tikai vairs tautas dziesmās un māņos, kur ar to tagad tiek apzīmētas mirušo cilvēku dvēseles. Dialektos veļu vietā daudzina arī urgučus, pauŗus un iļģus, kas ir pārnākuši no vācu valodas, varbūt caur leišu valodas starpniecību. Visas tautas jau no vissenākiem laikiem ir ticējušas, ka dvēsele ir šķirama no miesas. Slavenais angļu mītologs Frēzers raksta par dvēseli šā: «Ja dzīvnieks dzīvo un kustas, tad viņš (mežonis) domā, ka tas notiek tik tādēļ, ka dzīvniekā atrodas mazs dzīvnieciņš, kas to kustina; ja cilvēks dzīvo un kustas, tas notiek tik tādēļ, ka viņā atrodas mazs cilvēciņš jeb dzīvnieciņš, kas to kustina. Tas dzīvnieks dzīvniekā un cilvēks cilvēkā ir dvēsele» (The Golden Bough, 1936³, III, 26. l. p.). Miegā jeb ekstāzē dvēsele var atstāt miesu, un nāves gadījumā viņa to atstāj uz ilgāku laiku; bet tomēr pēc mežoņu uzskatiem «nāve nebūt nešķir dvēseli no miesas tik pilnīgi, kā pie mums» (K. Weule, Leitfaden der Völkerkunde, 133. l. p.). Mums ir daudz tādu teiku, kur dvēsele dažādos veidos atstāj miesu (sal. ievadu, 44.-48. l. p,), bet šī dvēsele - ja viņai nav nekāda burvības spēka - ir gluži nespēcīga un nevar otram neko ļaunu padarīt. Pusnaktī dvēsele var tomēr atkal atgriezties miroņa miesā un tad mironis pieceļas no kapa, staigā apkārt un lūko dzīvajiem visādi kaltēt. Lai nu apklusinātu nemierīgo veli jeb mironi, tad tam nocērt galvu, ieliek to kāju starpai un izdara vēl citas burvības. No tā nu redzam, ka dvēsele nav tik pilnīgi šķiŗama no miesas, kādēļ arī mūsu kristīgā ticība māca «miesas augšamcelšanos». Frēzers augšā minētā grāmatā aizrāda (III, 27 -- 39.), ka visas pirmatnīgās tautas ticot, ka dvēsele var atstāt miesu dažādu mazu dzīvnieku, sevišķi putnu, veidā. Burvji varot šo dvēseles aiziešanu aizkavēt un arī jau mirušā cilvēka dvēseli atsaukt atpakaļ. Ja nu dvēsele ir cieši saistīta ar miesu un arī pēc cilvēka nāves nav vēl galīgi šķirta no miesas, tad nekādā ziņā nav pamatots velis kā starpnieks starp miesu un dvēseli. Minētais Frēzers pierāda ar tūkstošiem piemēru, cik liela līdzība ir visas pasaules tautu māņos un mītos, kādēļ nevaram iedomāties, ka senie latvieši būtu ticējuši tādam velim, kāds salīdzināmā mitoloģijā ir pilnīgi svešs.

Arī veļu jeb miroņu loma mūsu teikās un māņos tiek iztulkota pavisam nepareizi, it kā šie miroņi būtu cilvēkiem parasti labvēlīgi un ka no tiem būtu cēlušies visi seno laiku pagānu dievi. Jo pirmatnīgāka ir kāda tauta, jo vairāk viņa baidās no miroņiem un jo mežonīgāka ir viņas miroņu apglabāšana. Visas raudu dziesmas un veļu mielošana ir tikai vecas ceremonijas, kā izsargāties no veļu ļaunajiem darbiem. Šis veļu ļaunums ir arī pēc mežoņu psīcholoģijas viegli saprotams. Neviens cilvēks ar veselu prātu negrib labprāt mirt un tādēļ arī veļu stāvoklis ne pie vienas mežoņu tautas netiek cildināts. Kā prīmitīvais cilvēks ir skaudīgs un nevēlās, ka citiem labāki klājas, tā arī viņu nelaimīgais velis ir skaudīgs uz dzīvajiem un grib, lai arī tie pārnāktu veļu valstī. Var sacīt, ka arī mūsu teikās un pasakās vēl valda šādi prīmitīvi uzskati, lai gan tās pēc satura un tikumības mācības nav šķiŗamas no rietumu Eiropas tradicijām. Ļaudis tomēr nav domājuši, ka itin visi miroņi grib tikai ļaunu darīt un nevēlās saudzēt arī savus mīļos tuviniekus. Tā arī mums ir viena otra teika, kur mirušais tuvinieks vēl dod labus padomus saviem mīļajiem pakaļpalicējiem. Bet ja citi veļi to dabū zināt, tad arī šiem labvēlīgajiem veļiem ir jāatsakās no tuvākiem sakariem ar dzīvajiem tuviniekiem. Tādā ceļā tautas fantazija ir arī vienu otru veli paaugstinājusi dievu kārtā (skat. XIII sējuma 8. l. p.).

Tautas tradicijās trūkst mums tomēr noteiktas atbildes, cik ilgi dvēsele vēl dzīvo zemes virsū un kad viņa aiziet uz viņu sauli. Stāsta gan, ka nelaikā mirušie veļi staigājuot virs zemes tik ilgi, kamēr viņiem bijis nolemts dzīvot, jeb kamēr tiem gadoties kāds vietnieks; bet ir mums arī tādas teikas, kur veļi māžojas pat par veseliem gadu simteņiem. Staigā jau arī vēl dabīgā nāvē mirušie veļi, sevišķi ja tie ir izdarījuši kādu noziegumu jeb citu ļaunumu. Frēzers vēl aizrāda tai pašā grāmatā (III, 372.), ka dvēsele staigājot tik ilgi virs zemes un turoties pie savas miesas, kamēr pēdējā galīgi satrūdot un nokrītot no kauliem.

Par nelaikā mirušiem veļiem, sevišķi vēl nogalinātiem bērniem, stāsta, ka tie staigājot pa mežiem par vadātājiem un maldinot cilvēkus, jeb uzbrūkot gulošiem cilvēkiem un lopiem par lietuvēniem. Tomēr mūsu pasakās un teikās vadātāji un lietuvēni ir parasti patstāvīgi gari, kurus katrreiz par veļiem nevaram izskaidrot. No veļiem, kā jau šās grāmatas sākumā ir izskaidrots, ir cēlušies arī velni, kas jau sen ir attīstījušies par patstāvīgiem ļauniem gariem. Veļiem un velniem stāv tuvu arī ēni jeb māži, kuŗus pie mums parasti nosauc ar vācu vārdu par spokiem, bet nav mums nekāda pamata arī šos ēnus noturēt par veļiem jeb velniem.