Cilvēka mirstamais laiks ir nolemts.

1. Brīvzemnieka kr. Etn. IV, 1894. LP, VII, I, 520, 1.

Viena māte, kurai dēliņš dzimis, dzirdējusi, ka Laimes māte sacījusi: šis bērns tik ilgi vien dzīvošot, kamēr tas skala gals degšot. Māte uzcēlusies, nodzēsa skala galu un to glabāja kā dārgāko mantu. Dēliņš uzauga liels un apprecējās. Nu māte iedeva skala galu vedeklai, sacīdama: «Glabā nu sava vīra dzīvību, kā es līdz šim sava dēla dzīvību glabājusi!» Reiz vedekla, par vīra māti noskaitusies, šai par spīti iemeta skala galu degošā krāsnī, lamādamās, ka vīra māte ragana un tādus pesteļus glabājot. Bet līdz skaliņš beidzis degt, viņas vīrs arī nomira.