2. J. Kalniņš Druvienā. Etn. II, 1892. LP, VII, I 520, 2.

Laima vecos laikos staigājusi pa zemes virsu un ko kuŗam cilvēkam nolikusi, tas noticis. Tā vienai mātei piedzimusi meitiņa un Laima teikusi: ja bērnu no ciča atšķiršot, tad viņš nomiršot. Lai meitenīte nenomirtu, māte viņu zīdījusi vienmēr. Meita uzaugusi un izprecējusies: bet i tad nākusi uz māti zīst. Bet māte vienreiz teikusi: «Ko tad tu nu piestaigāsi, meitiņ, iztiec vien kā nu redzi!» Meita arī vairs nenākusi, bet drīzi nomirusi.