3. Nairu Jānis no Karogu Mades Šķēpiniešos. Jkr. II. LP, VII, I, 521, 3.

Vecos laikos Dievs un Laima staigājuši pa zemes virsu, tā ka cilvēki tos varējuši satikt. Reiz Babiņa gājusi pie Dieva sev vīru lūgties. «Es tev, meitiņ, tikai varu dot veselību,» Dieviņš teiicis: «vīru tev var dot tikai Laima. Ja gribi lēmumu dzirdēt, tad nāc man līdz.» Baba palikusi Laimas priekšnamā, kamēr Dievs iestreipuļojis iekšā, piedzēris izlikdamies. «Dieviņ, tētiņ!» Laima iesaukusies no krēsla uzlēkdama, «kur tu tā piedzēries? » - «Babas kāzās!» šis atteicis. «Jā, bet es jau Babai vīra neesmu vēlējusi; es tai vēlēju palikt vecai meitai un to vilkiem saēst.» - «Nu, tu, meitiņ, dzirdēji, ko Laima tev lēmusi!» Dievs pie Babas iziedams sacījis. «Tā arī notiks.» Babiņa lūgusies brāļa, lai nesūtot viņas ganos, būšot vilki saēst. Brālis arī klausījis un glabājis cieti to savā sētiņā, kamēr tā nomirusi. Bet vilki to izrakuši no kapiem un saēduši.

Piezīme. Sal. X. sējuma 51. pasakas 7. un 8. variantu. P. Š.