4. J. Palevičs, 1888. g., Liel-Ezerē. Brīvzemnieka kr. LP, VII, I, 521, 4.

Reiz piedzimis augstam, bagātam valdiniekam dēls. Ļoti iepriecināts par savu mantinieku, viņš griezies pie dēklām, vaicādams: kāds gan liktenis viņa dēlam būšot? Dēklas atbildējušas, ka viņa dēls vēl jaunībā noslīkšot. Par to valdnieks ļoti noskumis. Un lai gan zinājis, ka dēklu noteikums nepārgrozāms, tad tomēr mēģinājis dēlu glābt: licis aizmūrēt visas akas pils pagalmā un nelaidis dēlu nemaz no pils mūriem laukā. Tā zēns audzis pilī līdz l3. gadam. Vienu dienu, pēc ilga karstuma, nolijis lietutiņš. Dēls lūdzies, lai viņu laižot dārzā pastaigāties. Tēvs vēlējis. Bet dārzā bijusi apgāzta muca un uz mucas dibina bijusi sakrājusies lietus peļķe. Tad zēns, gribot negribot, iebāzis galvu šai nieka peļķītē un noslīcis.

Piezīme. Sal. X. sējuma 51. pasakas 10. variantu. Dēklas gan uzrakstītājs šai teikā būs ielicis Laimas vietā. P. Š.