Cilvēka mirstamais laiks ir nolemts.

5. A. Lerchis-Puškaitis no Kārļa Zīverta Džūkstē. LP, VII, I, 521, 5.

Dobeles mācītājs, no slimniekiem braukdams, brauc pār Bērzes upi un dzird balsu upes malā: «Laiks klāt - vainas nekādas!» Mācītājs saka kučierim: «Kas tas? Jānogaida, kas te notiks!» Gaidījuši tādu laiciņu - redz: viens vīrs skrienot nu vienām mājām pliku galvu, cik tikai var. Tad mācītājs aizsūtījis kučieri, lai prasa; kur viņš skrien. Skrējējs atteicis: gribot tā peldēties, ka nekur šauties. Kučieris nelaidis: lai pagaidot, atnākšot tūliņ mācītājs. Atnāk mācītājs, tas labi zin, ka skrējējam nu jāmirst: lai izsūdzot grēkus! Jā, un tad nobiktējis; pašās beigās iesmēlis upes ūdeni biktējamā biķerī, uzlējis skrējējam uz galvu. Kā uzlējis uz galvu, skrējējs uz vietas nomiris.

Piezīme. Sal. XIII. sējuma 236. lappuses 9. teiku. P. Š.