Cilvēka mirstamais laiks ir nolemts.

6. Krievānu Anna no Švirksta Līvānos. LP, VII, I, 522,

Bērnam dzimstot pareģes jeb žīņaukas pasakot, kāds mūžs jaunpiedzimušam būs.

Reiz vieniem vecākiem piedzima dēls. Pareģe pateica, ka dēls slīkšot liels izaudzis; bet ja viņu slīkstamā brīdī kā nebūt no ūdens atturēšot, tad gan palikšot dzīvs. Šo slīkstamo bodi varēšot tā novērot. Dēls tad apaušot abas zeķes vienā kājā un, to vienu kāju apāvis, otras zeķes meklēšot pa visām malām.

Izauga dēls liels. Te vienu dienu atnāks pie viņa citi puiši un vedīsies nezin kur: lai nākot līdz! Kāpēc ne - ies šis arī un mudīgi vien sāk ģērbties. Bet ātrumā ģērbdamies, samaucis abas zeķes vienā kājā un nu meklē un meklē otru zeķi pa visām malām. Vecāki tūliņ atminējušies, ko pareģe toreiz bija pareģojusi, un dēlu ne par ko nelaiduši vairs puišiem līdz. Citi puiši aizgājuši bez viņa. Gājuši - bijis jāiet gar ezeru - te ezerā izšāvusies jauna sieviete no ūdens, sasitusi plaukstas un vaicājusi: kur tas esot, pēc kā šī esot sūtīta? Ko šai vajadzējis saņemt, vai tā te neesot? Izvaicājusies un iegrimusi atkal ūdenī atpakaļ. Dēls, no slīkstamās nelaimes izvairījies, nodzīvojis vecumu un nomiris labā nāvē.

Piezīme. Sal. X sējuma 51. pasakas 9. variantu. P. Š.