10. Gruzītis Lubānā. Etn. II, 1892. LP, VII, I, 525, 1.

Rijusi reiz droša meita, kas apņēmusies, bībeli lasīdama, izzīlēt, vai viņas iecerētais brūtgāns, kas toreiz stāvējis kaŗa klausībā, to apprecēšot, vai ne. Ziemas svētku sestdienas jeb koču dienas vakarā tā, nevienam no mājas ļaudim nezinot, ap pulksten vienpadsmitiem paņēmusi bībeli un spieģeli un, tos zināmā kārtībā nolikusi, sākusi lasīt piekto Mozus grāmatu. Kādu pusstundu lasījusi, tā spieģeli redzējusi, ka durvis atvērušās un pa tām ielēkuši divi lieli, melni kaķi ar spīdošām, izplēstām rīklēm un, stipri ņaudēdami, devušies taisni uz sēdētāju. Meitai gan tirpas caur kauliem izskrējušas, bet dūšu saņēmusi, lasījusi tālāk, itkā nekas nebūtu noticis. Pēc tam istabā sanākuši visādi zvēri, gan vilki, gan lāči, gan briesmīgas čūskas, kas visi rēkdami, šņākdami grasījušies jaunavai uzkrist. Tad atkal sanākuši visādi izdēdējuši cilvēku stāvi, kam tikai kauli un āda vien bijuši, kas ienesuši viņas vecāku asinaiņos līķus un nolikuši uz grīdas. Drīz arī atskrējis kāds briesmīgs tēviņš ar lieliem ragiem pierē un briesmīgi gaŗiem zobiem; pa vaļējo muti tam šāvušās ārā uguns liesmas. Šis briesmīgā balsī brēcis, lai lasītāju tūliņ sakapājot gabalu gabalos un namam pieliekot uguni. Meita, to visu redzot, gan drebējusi kā apšu lapa, bet atjautu nezaudēdama, paļāvusies, ka viss tas tikai paredzējumi vien esot un dūšīgi lasījusi tālāk. Ap pašu pusnakti visi ķēmi nozuduši un pa durvim ienācis slaiks kareivis ar pliku zobinu rokā, viņas mīļotais brūtgāns. Pie mīļākās krēsla piegājis, tas pieslējis zobinu un tad atstājis istabu. Meita aiz brīnumiem, bailēm un priekiem drebēdama, paņēmusi nolikto zobinu un noglabājusi sava pūra dibinā. Tai pašā naktī viņas brūtgānam bijis jāstāv uz vakts pie kādas lielas naudas mājas. Ap pašu pusnakti to sācis briesmīgi miegs mocīt. Zaldāts visādi izmēģinājies no miega atsvabināties, bet nekā nevarējis: acu plakstiņi, kā svina pielieti, krituši cieti. Beidzot tas, uz bises atspiedies, bijis drusku iesnaudies. Kad atkal pamodies, tad zobins bijis pagalam un visi locekļi bijuši tik stīvi un noguruši, itkā būtu simtām veršķu noskrējis. Auksti sviedri tam pilējuši pār muguru. Gan izmeklējies zobina, bet nekā: kā ūdenī iekritis. Tikai kā pa sapņiem atminējies, ka zobinu atdevis; bet kam, to pats nezinājis. Tā kā tas virsniekam nevarējis uzrādīt, kur zobins palicis, tad tam uzlikts ciets sods. Pēc gadiem zaldāts ticis no klausības vaļā, pārnācis mājā un apprecējis savu iecerēto līgavu. Pirmo gadu nodzīvojuši kā paradīzē. Tikai pie sava pūra gan sieva vīru nekad nelaidusi, atslēgu pie sevis vien nēsājusi. Arī par zobinu un savu pareģošanu vīram nekā nestāstījusi. Beidzot pienācis tas laiks, kad sievai bijis jādzemdē. Radībās gulēdama, tā iedevusi vīram atslēgu un aizsūtījusi uz klēti pie pūra, lai no turienes atnestu kādus drēbes gabalus. Vīrs arī uz klēti aizgājis, bet vēlēto drēbes gabalu, tik ātri nevarēdams atrast, sācis pa pūru grābāties un uzgājis tur zobinu. To ieraudzījis, atcerējies visas pārciestās mokas, kas tam zobina dēļ bijušas, un nu viņu pārņēmušas tik trakas dusmas, ka. sagrābis zobinu, aizskrējis uz istabu un vienā cirtienā nonāvējis māti ar jaunpiedzimušo dēliņu.

Piezīme. Tādu pašu teiku ir vēl uzrakstījuši E. Mazjānis Jaun-Laicenē (LP, VII, I- 526, 2) un J. Kriķis Startos (LP, VII, I, 526, 3) un tāda pati ir vēl IX. sējuma 30. pasaka. Lai arī te ir runa par precinieka zīlēšanu, bet tā kā šīs teikas arvien beidzas ar zīlētājas nāvi, tad Lerchis - Puškaitis ne bez iemesla šīs tradicijas ir ievietojis teikās par nāves zilēšanu. P. Š.