13. LP, VII, I, 527, 6.

Puisis iet pie brūtes, iekļūst purvā, nevar aiziet, vēlās: «Kaut brūte pie manis nāktu!» Te pāriet mājā - brūte patiesi gadās gultā šim blakus. Bet mācītājs citā naktī uzvelk krustu uz durvim. Šī atkal atnāk, bet nevar vairs iekšā tikt. Gan pārvēršas par vilku, gan lāci - nelīdz. Pēc pusnakts paliek kā katrs cilvēks un nu puisis apprec to.

Piezīme. Šai teikai un abām sekošajām līdzīga ir IV. sējuma 26. un V. sējuma 7. pasaka. P. Š.