Cilvēka mirstamais laiks ir nolemts.

16. Fr. Reķis Rendā. Brīvzemnieka «Sborņik». LP, VII, I, 538, 1.

Reiz viena vecmāte kopā ar nedēļnieci gājusi uz pirti. Pirts tolaik bija svēta vieta, kur piemājoja gariņš. Toreiz pirti dēvēja par svētas Māras (Laimas) istabiņu.

Un tā viņas aizgājušas uz pirti; bet viņām pakaļ aizlīdis tās mājas puisis; tas gribējis visu noskatīties un noklausīties. Pa kādam brīdim nedēļniece bija dzemdējusi meitiņu un Laima sākusi lemt. Laima sacījusi: «Šī meitiņa pieaugusi apņems to puisi, kas te paslēpies guļ augšienē.» Puisis to dzirdēdams sapīcis, izrāvis nazi, uzmetis to pa šķirbu taisni jaunpiedzimušai virsū: nazis drusku iedūries tai vēderiņā. Vecmāte sakampusi nazi, izrāvusi un sniegusi mātei, sacīdama: «Še, pieglabā nazi, kamēr meitiņa būs izaugusi ! » Bet nu puisis, redzēdams, kas ar nazi notiek, vienā lēcienā nolēcis no pirts augšas, aizskrējis uz istabu un nelicies ne zinot. Nākamā pavasarī pa Jurģiem šis puisis ar savu saimnieku izšķīries, nogājis pārnovadā un sadzīvojis tur daudz gadu. Reiz pie tā paša saimnieka, kur šis puisis dzīvojis, atnākusi jauna kalpone. Puisis saticis ar to labi un ieturējis par savu līgavu. Bet vienreiz viņa aizvedusi savu brūtgānu uz klēti pūru parādīt. Meita, pūru rādīdama, parādījusi arī savu nazi: «Redzi, kas man par nazi !» šī ieteikusies. Tomēr puisis tūliņ to pazinis par savu nazi, un nu ņēmies izraudāties labi un tad apņēmis meitu.

Piezīme. Šai teikai ir līdzīga X. sējuma 50. pasaka. P. Š.