Cilvēka miršana.

2. H. Skujiņa Smiltenē.

Vienam vīram nomirusi sieva, ko viņš dikti žēlojis. Kad sievu ielikuši zārkā un aiznesuši uz piedarbu, tad vīrs bieži vien gājis to apskatīt. Bēŗu dienā mācītājs bijis jau izvadīšanu noturējis un gribējuši jau zārkam vāku aiztaisīt, bet vīrs nevarējis nekā no nomirušās sievas šķirties. Nejauši kāds bērnieks apgāzis lukturi un viens piliens karstu vasku uzpilējis nomirušai sievai uz vaiga. Sieva cēlusies no zārka augšā. Visi bērnieki kliegdami, lielās bailēs bēguši prom, bet vīrs palicis pie sievas. Pēc uzcēlusies sieva stāstījusi, ka viņa neesot bijusi riktīgi nomirusi, bet tikai pamirusi. Viņa visu dzirdējusi, kas ap viņu notiek. Tikai runāt un pakustēties nav varējusi. Viņai bijis briesmīgi gŗūti, ka vīrs pie viņas zārka raudājis. Sieva nodzīvojusi pēc tam vēl ilgi.