6. A. Bertolds Dundagā. LP, VII, L 38, 13.

Roču mežā (Dundagas jūŗmalā, pāris verstis no Kolkas raga, pie Jaun- un Vec-Roču mājām) viena sieva, Ormaniene, lopus ganīdama, izdzirdusi pret vakaru, kaimiņu ganu meitu ventiņu dziesmas dziedam. Meitu pašu tā neredzējusi, bet tās balsu pazinusi un izšķīrusi ļoti skaidri. Dziedājusi tādu brīdi - apklususi un sācis viens ar kapsētas zvanu zvanīt. Šī pabrīnījusies un dzinusi lopus mājā. Otrā dienā satikusi dziedātāju meitu un vaicājusi: "Ko tu vakar ganos tās ventiņu dziesmas dziedāji un kas tur mežā ar kapsētas pulksteni māžojās?" Meita atteikusi brīnodamās: neesot vakar ne ganos bijusi nedz arī kādu pulksteni dzirdējusi, un ventiņu dziesmas ne viens pats še kaimiņos neprotot. Nu Ormaniene nopratusi, ka drīzumā laikam kāds miršot, ja šādus trokšņus dabūnot dzirdēt Roču mežā. Un tā arī noticis.

Viens vīrišķis naktī dzirdējis Roču mežā tādu džinkstinātāju, itkā divi dzelzs gabaliņus kopā sistu. Gan izvaicājies: kas tur trokšņojot, lai nākot šurp! bet tiklīdz vaicā, džinkstinātājs apklusis; kā vairs nevaicā un grib iet tālāku - džinkstina atkal. Beidzot vīrs nelicies ne dzirdam, gājis taisni uz Dumburu mājām projām. Aizgājis Dumburos, tur vecmāmuļa patlaban taisās mirt.