7. A. Lerchis - Puškaitis no 70 g. v. Kaspara Čipiņa Džūkstē. LP, VII, I, 32, 1.

Miroņiem ir savs pārraugs: tas viņus izsūta: tur un tur jāiet, tas un tas darāms. Ja uzraugs jeb kungs - kas viņš nu ir - saka kādam mironim: «Tev jāiet tas un tas tavs rads aicināt šurp, tad viņš iet un pasaka savam radam (dzīvajam) : «Taisies, tev jābrauc līdz!» Bet šis miroņu kungs nekad nesaka taisniem vārdiem: «Tev būs to un to cilvēku mirināt!» Nē, viņš tā aplinkus pasaka: «Ejat nu tos un tos kokus cirst, jeb mežu cirst!» Bet šie koki ir dzīvie cilvēki. Un kad nu mironis atnāk pakaļ, tad arī nesaka: «Tev jāmirst!» bet aplinkus: «Brauc līdz! taisies līdz! zirgi aizjūgti tevi gaida, » un kā nekā.

Tā reizi viens nomiris vīrs aizgājis pie savas (dzīvās) sievas un sacījis: «Brauc līdz!» Labi, šī braucot arī. Novedot uz vienu pilsētu un liekot sievai taisīt guļu. Sieva atteikusi: «Te nevar nekādu guļu pataisīt.» - «Nu, taisi!» vīrs cieti pavēlējis. Uztaisījusi arī. Un kā uztaisījusi, mirusi nost.