8. J. Siķēns Vecumniekos. Etn. IV, 1894. LP, VII, I, 32, 3.

Vienai sievai bijusi meitene, kas, lai gan nule kā sākusi runāt, tomēr bijusi pārliecīgi gudra un prātīga. Te māte saslimusi un nomirusi. Pēc kāda laika, kad māte bijusi jau apbedīta, meitenes tēvs vienu nakti uztraucēts no miega: bērns runājis. Atmodies, ieraudzījis, ka bērns, kas gulējis viņam blakus rociņas bijis pacēlis uz augšu un turējis itkā kautko apķertu, pie kam tas arī runājis. Bet izrunātie vārdi nebijuši saprotami, izņemot vārdu "memme". No rītus meitene stāstījusi, ka naktī satikusies ar māti, kas apsolījusies atkal drīzumā atnākt un viņu ņemt līdzi. Pēc kāda nedēļas laika mazā nomirusi.