10.A. Lerchis-Puškaitis Džūkste-Pienavā. LP, I, 114, 82.

Viena ļoti daiļa meitiņa gāja ikvakarus ezerā spieģelēties. Kādu reiz spieģelējoties, tā paskatās atpakaļ un ierauga vecu sieviņu (raganu) aiz muguras. Sieviņa mīlīgi pieglaužas meitiņai un iedod septiņus mieža graudiņus. Šos graudiņus tā laipni lūdz, lai iesviežot pa vienam vien dzirnavās. Meita, nekā ļauna nedomādama, iesviež arī. Bet brīnumi: kurš graudiņš samaļas, tas iebrēcas, kuŗš samaļas, tas iebrēcas. Mājā meita gadījumu izstāsta vienai sirmgalvītei. Šī to dzirdēdama, rausta plecus un saka: «Mīļā meitiņ! neej nekad vakarā uz ezeru spieģelēties, jo tie septiņi graudiņi bija septiņas bērnu dvēselītes. Šoreiz gan pati vēl izglābies, bet ja vēl iesi, tad nelabais atkal stāvēs tev aiz muguras, kamēr beigās tevi noslīcinās.» Meita nu vairs negājusi.