13. A. Lerchis - Puškaitis no R. Bergmaņa Kūķeniekos. LP, VII, I, 14, 7.

Mans tēva tēvs reiz iziet ar savu svaini pīles pašaudīt šīpus ķūķenieku Peļņiem tādā dīķelī. Aiziet - te nāks tāda maza griķu pīlīte no Peļņu puses, ielaidīsies dīķelī un pazūd kā zemē grimusi. Bet tūliņ pīlītei seko liels viesulis, gandrīz vai visus kadiķus izrāva no zemes. Pēc viesuļa pīlīte atkal ceļas no dīķeļa ārā un dodas pa Sīkumu mežu uz Ķūķu muižas pusi. Līdz pīlīte aizskrējusi, tāds pats viesulis seko tai pakaļ pa otru reizi. Tas nu tas. Kas ir? Otrā rītā dzird: tai pašā laikā, kad šie dīķelī medījuši, Peļņos nonāvējies uz akas grodiem vecais Pelnis un Ķūķu muižā pakārusies moderniece. Nu šie atceŗas vēl labi dzirdējuši Peļņos tā kā kārkšķam, kad pīlīte dīķelī ielaidusies, un tas bijis Pelnim tas beidzamais nāves cīniņš - kārkšķis.

Neilgi pēc tam, kad Pelnis bijis paglabāts, Kalna Rasa, viņa sievas tēvs, gājis gar Libartu kapiem soļu 30 gaŗām, ap pusnakti. Te gabaliņu aiz kapiem gadās tuvējā Paņķu mežā vilks un dzenas šim pakaļ. Bet kā rādījies, taisni vilks arī nebijis, rijis viņa nule mirušais, znots: Pelnis. Vecis tad arī iedrāzis Libartos izbijies un ne par ko vairs negājis tai naktī uz mājām.

Piezīme. Kad vecais Pienavnieka Liel - Auzis kāries, tad redzējuši visu Liel - Aužu riju degam it kā ugunis. Rītā padzirdējuši: vecais tai brīdi esot kāries kad gaišums paspīdējis ap riju. LP, VII, I, 75, 29b. M. Freimane uzrakstījusi Liepājas apkārtnē teiku, kur vīrs pie radiem dzirdējis, ka it kā vējš pie durvim klabinātu. Bet nekāda vēja nav bijis un rītā viņš dabūjis zināt, ka naktī viņa bērns nomiris (V, 63, 12). P. Š.