Dvēsele iziet no cilvēka maza dzīvnieka veidā.

l. P. Šmits no sava tēva-tēva Raunā.

Divi ceļa gājēji gājuši pa ceļu, bijuši noguruši un nolikušies pie vienas mazas upītes gulēt. Viens tūliņ aizmidzis, bet otram miegs nenācis. Tā šis otrs skatās un redz, ka biedram no mutes iznāk maza pelīte un aiziet pie upītes. Viņam bijis zobens klāt un tas to pārlicis par to upīti. Pelīte pārgājusi pa zobenu pār to upīti un ielīdusi otrā pusē vienā cinatā. Pēc brītiņa pelīte atkal izlīdusi, pārskrējusi pār zobenu un ielīdusi atkal biedram mutē. Nu gulētājs sācis kustēties un pamodies. Tad biedrs tam prasījis, vai šis neesot redzējis kādu sapni. Tas sācis stāstīt, ka šis sapnī nonācis pie vienas upes, pār kuŗu vedis liels dzelzs tilts. Viņš pārgājis pār to tiltu un tad iegājis vienā kalnā, kur bijis daudz zelta naudas. Nu biedrs visu izstāstījis, ko šis redzējis, kamēr otrs gulējis. Tad gājuši uz to cinatu, norakuši to un atraduši tur arī patiešām daudz zelta naudas.

Piezīme. Līdzīgu teiku ir uzrakstījis M. P. Lodziņš Sērpilī (LP, VII, I, 18, 4). Tikai tur peles vietā ir čūska, bet nav minēts, ka sapnī redzēto zeltu būtu izrakuši. Citu līdzīgu teiku ir vēl uzrakstījis J. Simenovs Dolē, kur arī biedra dvēsele iziet par peli, bet šeit izzināto naudu saņem otrs biedrs viens pats. P. Š.