2. K. Tarzieris Druvienā. Brīvzemnieka "Sborņik", 135, 92. LP, VII, I, 16, 1.

Reiz divi gani ganīja lopus. Saderīgi būdami, viņi sarunāja pārmaiņus ganīt: iekāms viens ganīs, otrs pagulēsies. Viens tad no viņiem apgulās un ātri jo ātri aizmiga. Otrs, viņam gaŗām paiedams, ierauga: no biedra mutes izlien ruda pelīte, kā labs circenis, un aiztek. Viņam iegribējās zināt, kas tā par pelīti, un atstājis lopus, skrēja pakaļ skatīties. Pelīte tecēja pa kalniem, pa lejām, pa mežiem, pa laukiem un beidzot ietecēja lielā purvā. Purvā atradās liels, augsts celms, stumbrs (tas bija zibens saspārdīts un vidū dobs). Pele uztecēja pa celmu un nozuda dobumā; bet gans apstājās un gaidīs: šim gribas zināt, kas tur labs izjuks. Ne visai ilgi pele izskrien atkal no stumbra un pa to pašu ceļu atpakaļ. Attecējusi pie gulētāja, ielien tam atkal mutē. Nu biedrs šo modina augšā, vaicādams: «Ko tu laba sapņoji?» Tas atbild: «Es gāju pa kalniem, pa lejām, pa mežiem, pa laukiem un pa purviem, beidzot uzrāpos augstā tornī un tur redzēju daudz naudas; bet kādēļ tu mani tā izvaicā?» Biedrs izstāstīja viņam, ka no viņa mutes iztecējusi pele, tur un tur aiztecējusi un ka atkal atlīdusi mutē atpakaļ. Nu biedri sagudrojuši iet pie stumbra. Viens ielīdis tanī un patiesi atradis daudz naudas. Skrējuši mājā pēc cirvjiem, maisiem un zirgiem; tad nocirtuši stumbru un visu naudu pārveduši mājā. Bet drīz pēc tam purvs izžuvis. Abi gani izdalījuši naudu savā starpā vienādi, dzīvojuši bagāti, draudzīgi un dzīvo vēl šodien. Atgadījumu viņi arī pastāstījuši vecmāmuļai un tā apgalvojusi, ka pele bijusi gana dvēsele.

Piezīme. Gluži tāpat Veismaņos P. Zaravičs uzrakstījis. L. P.