2. J. Atteka no 42 g. v. M. Dukātes Nīcā.

Vienai sievai nomiris viens mazs puisītis un meitiņa. Vienreiz viņa nogājusi uz kapiem un stāvot pie bērnu kapa. Viena maza meitenīte ejot pa tiem kapiem un plātot rokas. Tā sieva prasījusi, ko viņa tā staigājot. Meitene atbildējusi: «Ja tu varētu visus šos cilvēkus redzēt, kas te guļ, tad arī tu tā ietu, jo neviens jau cilvēkam virsū nekāps.» Tad sieva prasījusi: «Vai tad tu manus bērnus arī redzi?» Meitene teikusi, ka redzot gan. Tad sieva prasījusi tālāk: «Kur tad viņi ir?» Meitene teikusi: «Puisītis tev vienā pusē pie svārka, meitiņa otrā. Sieva vēl prasījusi: «Kā tad viņi ir ģērbti?» Meitene teikusi: «Puisītim zilas biksītes, par vidu maza jostiņa, kājā baltas kurpītes; meitiņai rozā svārciņi, baltas zeķītes un kurpītes.» Tad sieva zinaise, ka tā akurāt viņa mirušos bērnus ir apģērbusi, tāpēc nobijusies un mukusi, cik vien var, mājā.