3. H. Skujiņa Aumeisteŗos.

Reiz dzīvojis tāds saimnieks, kas redzējis miroņus. Viņš nekad negājis uz bērēm. Saimnieka sievas māsa saslimusi un vēl nedēļās būdama nomirusi. Piedzimušo meitenīti viņa novēlējusi savai māsai, saimnieka sievai, lai tā to audzinot. Tad vēl mirēja pateikusi, lai viņas meitenīti ņem bēŗu dienā līdz uz kapsētu. Saimniece, mirušās māsa, darījusi, kā novēlēts, un bēŗu dienā vīkšusies uz braukšanu. Saimnieks gan negribējis uz bērēm braukt, bet saimniece to pierunājusi un viņš beidzot arī aizbraucis. Uz bēru māju saimniece paņēmusi līdz arī nomirušās māsas meitenīti un to glabājusi. Ap pusdienas laiku meitenīte sākusi snauduļot un saimniece to ielikusi gultā, kur tā arī aizmigusi. Tad uzreiz saimnieks redzējis, ka nomirēja iznāk no klēts, ienāk istabā un pieiet pie gultas, kur meitenīte gulējusi. Nomirēja pārliekusies pār bērnu un zīdījusi to. Saimnieks visu redzējis un nekā nevienam neteicis, bet cits neviens nomirušo neredzējis. Tad nomirēja atkal aizgājusi. Kad to apstāvējuši, tad viņa atkal gulējusi zārkā. Kad nomirēju veduši uz kapiem, tad tai nākuši no kapsētas citi mironi pretim. Mironi sēdušies uz līķa vāģiem. Kad tur vairs nebijis vietas, tad sēdušies citos vāģos arī. Saimnieka vāģos ar' iesēdušies pieci vai seši mironi, un zirgs sācis smagi vilkt. Saimnieks, zirgu žēlodams, izkāpis no vāģiem un gājis līdz kapiem kājām. Pie kapiem visi mironi izkāpuši no vāģiem un sagājuši kapu kambarī. Tur mironi klausījušies dievvārdus, pavadījuši jauno ienācēju līdz kapa vietai un tad tie pamazām izklīduši. Kad miroņu aprakuši, tad visi bērnieki braukuši uz māju, un saimnieks ar saimnieci braukuši beidzamie. Kad saimnieks bijis labu gabaliņu jau no kapsētas pabraucis. tad paskatījies atpakaļ: nomirēja skrējusi no pakaļas. Saimnieks pieturējis zirgu un rīkojies ap pajūgu, lai gan viss bijis kārtībā, jo negribējis sievai neko stāstīt. Nomirēja pieskrējusi pie saimnieces, kurai klēpī gulējusi meitenīte, noliekusies pār bērnu un atkal to zīdījusi. «Redzi, redzi, kā nu meitenīte pa miegam zīž,» teikusi saimniece, jo viņa nekad mironus neredzējusi un arī nezinājusi, ka bērnu pašlaik zīda viņa māte. Saimnieks neteicis nekā. Kad nomirēja savu bērniņu pazīdījusi, tad atgājusi no vāģiem un nostājusies ceļmalā. Saimnieks nu iekāpis vāģos un sācis braukt, bet nomirēja vēl ilgi stāvējusi ceļmalā un noskatījusies uz aizbraucējiem. Tad viņa lēni aizgājusi uz kapsētu. Tā bijusi pēdīgā reize. Saimnieks nekad vairs neredzējis nomirušo sievas māsu, jo viņa uz māju nekad nenākusi.