5. A. Opsenbergs no P. Gedrovices Dobelē.

Gandrīz priekš simtu gadiem Vecmuižas baznīcā un kapsētā noticis savāds gadījums. Vienā rudens vakarā muižas skrīveris, iedams ;ar baznīcu, pamanījis tanī uguni spīdam. Skrīveris tūlīt devies pie cienīgtēva un izstāstījis, ka baznīcā redz uguni. Pēc tam sacēlis kājās visus muižas darbiniekus. Visi nu daždažādi apbruņojušies, devušies uz baznīcu, kuŗā vienmēr vēl spīdējusi uguns. Cienīgtēvs domādams, ka baznīcā zagļi, nostādījis pie katra loga un durvim vairāk sargus un pats laba pulka priekšgalā devies baznīcā.

Pamatīgi izmeklējot, neatraduši nekādas pēdas, ne no uguns, te no zagļiem. Visi devušies nu pie miera. Bet te nu par jo lielu izbrīnu, tāds pats spīdums parādījies kapsētā, kur priekš maz dienām apglabājuši veco cienīgtēvu. Darbiniekus pārņēmušas lielas izbailes. Tomēr trīs drošākie bruņojušies kūjām, devušies turpu, kamēr citi trīcēdami lūkojušies, kas nu notikšot. Bet tiklīdz drošie bijuši kapu valni atsnieguši, te spīdums piepēži nozudis, lai gan tālāk stāvošiem tas vēl arvienu bijis redzams. Tā drošenieki vairāk reižu no muižas rijas līdz kapiem mērījuši ceļu, bet katru reizi bez kāda panākuma. Tiklīdz tuvojušies kapu valnim, te no spīduma ne vēsts. Uz rīta pusi spīdums visu acim nozudis. Ļaudis stāsta, kad vecais nomirušais mācītājs bijis baznīcā nolikts, tad aizmirsuši sveces pie viņa zārka aizdegt un tāpēc dīvainā uguns esot spīdējusi baznīcā un uz viņa kapa.