9. J. Zommers Gulbenē. Zin. Kom. kr. LP, VII, I, 74, 24.

Viens cilvēks jājis caur kapsētu un redzējis: miroņi sastājušies gaŗā rindā, visiem sveces rokā un viens gājis pie katra miroņa ar kausu, devis pa malkam baudīt. Jājējs tad arī nostājies pašā rindas galā, kausu gaidīdams. Un kā nu tas pienācis ar kausu un devis jājējam baudīt, tā viņš paķēris kausu un, ko tikai zirgs māk, uz mājām projām. Bet miroņi dzinušies pakaļ. Tikai tad, kad jājējs ticis vienam tiltiņam pāri, miroņi apstājušies un griezušies atpakaļ. Nu pārjājis mājā, sācis kausu aplūkot, nevarējis izgudrot, no kā kauss taisīts: ne koks, ne dzelzs, ne šāds, ne tāds. Aplūkojis dzērienu, kas tur iekšā - atkal brīnumi: tik ko kāda pilīte no dzēriena uzpilējusi uz miesas, tūliņ jēls tai vietā.

P i e z ī m e. Dandenis Drustos uzrakstījis šādu teiku: Reiz brauc viens vecis gar kapiem - izskrien no kapsētas balti suņi, pielec pilni rati. Gan šis cērt pārkrustis ar pātagu - nelīdz. Te iedziedas gailis - suņi pazūd. L. P.