12. Miļunu Pēcis pie Žeimes. Jkr. IV. LP, VII, I, 54, 2.

Nomirusi krustmeita atnāk pie savas krustmātes un stāsta, ka rītu viņiem (veļiem) būšot bēres. «Ai, meitiņ!» krustmāte iesaucas, «kā man arī gribētos redzēt jūsu svētkus; vai nevari man pateikt, kā to lai izdaru?» - «Tas maza lieta. Ja redzi mironi vedam (to, kuru nule pat drīzi vedīs jeb vēlāku kautkuŗu citu), tad uzkāp uz istabas virsu un skaties pa ģēveles gala lodziņu, tad redzēsi. Tikai, ja ieraugi ko jocīgu, tad nesmejies. Mēs, veļi, lai svētki būtu jo lieliski, jājam katrs uz tā lopa, kas viņa bērēm tapis kauts; tādēļ savaldi smieklus, tad redzēsi.» Tā teica krustmeita un pazuda uz vietas, kā zemē ielīdusi. Saimniece, ka pameta acis uz lielceļu, redzēja vienus bēreniekus braucot. Mudīgi viņa uzkāpj uz istabas virsu un skatās. Un ko tā redz? Bērenieki varbūt vēl verstes divas no kapiem, kad tur jau izceļas savāda mudžēšana: acumirkli vēlāku parādās uz ceļa pirmais velis, jādams uz vērša; pēc šā nāk cits uz auna, tad kāds uz āža, tad uz govs, aitas, kazas, cūkas, zoss, pīles, vistas. Visa lielā drūzma kustas lēni, tomēr itkā steigdamās, bēreniekiem pretim, un kurš tikai sasniedzis līķa ratus, tas palaiž savu jājamo un sēžas iekšā. Jau rati pilni, jau kāpj zirgam mugurā - ir tur jau pilns - ķeras pie pajūgiem. Iemaukti, groži, paugas, dzeņaukšas - visi miroņu kā piepīti. Jau visi saķērušies, ka zirgs tikko spēj vilkt -- te piejāj vēl kāds uz kliba gaiļa. «Tavu joku!» saimniece iesmejas, «vai tad tev nu nebij cita ko jāt, kā klibs gailis.» Te uz reizi pazūd miroņi ar visiem jājamiem viņas acu priekšā: tikai līķa zirgs tāpat velk atspēries. No tās reizes krusmeita vairs nerādījās un saimniece - kaut gan izmēģinājās vairāk bērēs -- dvēseļu vairs neredzēja.

P i e z ī m e. Ētmanis Kazdangā uzrakstījis šādu teiku: Vienu reizi jājusi it gara iļģu (veļu) rinda. Visiem jājējiem tikai gaiļi un vistas par zirgiem bijuši; bet vienam, kas no pakaļas jājis, bijusi cūka. Kad nu jājēji pie žoga nonākuši - priekšējie visi pāri pārlēkuši; tikai cūka nevarējusi pārlekt - līdusi cauri, norāvusi jājēju sev no muguras un, to kājām pametusi, aizskrējusi projām. Tādēļ cūkas nevajaga uz bērēm kaut - tās nelāgi jājamas. L. P.