13. J. Johansone Rīgā. A. Bērzkalnes krājumā.

Reiz dzīvojusi viena saimniece, kas bijusi ragana. Tai pašā mājā arī dzīvojusi meita bārenīte, kas kalpojusi pie saimnieces. Katru sestdienu viņa redzējusi, ka saimniece uziet uz bēniņiem un pazūd. Viņa iet arī turpat, bet neko neredz. Saimniecei prasīt viņa neuzdrīkstējusies. Vienu sestdienu saimniece atkal taisījusies aiziet, viņa teikusi meitai, ka šodien esot veļu svētki un visi mirušie paglabāšot kādu nupat mirušu kaimiņu. Arī viņa tur būšot. Meita lūgusi, lai viņu ņem līdzi, viņa gribot savu māmiņu redzēt. Saimniece teikusi, ka līdzi nevarot ņemt, bet ja nu viņa tik ļoti gribot redzēt, lai ejot ap launaga laiku uz bēniņiem un skatoties pa lodziņu laukā. Bet ja ko jocīgu redzot, lai nesmejoties un nerunājot. Tā saimniece aizgājusi. Meita, māju apkopusi, ap launaga laiku uzkāpusi bēniņos un izbāzusi galvu pa logu laukā, skatījusies uz ceļa pusi un gaidījusi, kas nu notiks. Te arī pēc maza brītiņa brauc līķu rati, uz tiem melns zārks. Aiz zārka, nāk veļi. Bet tavi joki! - cits jāj, cits brauc, cits kājām, cits uz slotas kāta. Meita nu skatās, vai neieraudzīs savu māti. Viņa ierauga to uz baltas klibas ķēves jājam, pa gabaliņu no tās jāj uz sarkana, izplucināta, kliba gaiļa viņas saimniece. Meita nenoturējusies un iesmiedamās piebildusi: «Ak, tu Dieviņ, kādi ērmi!» Te veļi pazuduši un meita atradusies istabā uz mutes guļam. Saimniece vēl tāpat kā agrāk sestdienās pazudusi, bet meita, lai arī skatījusies, cik skatīdamās, veļus vairs neredzējusi.

P i e z ī m e. J. Ozols Saukā uzrakstījis teiku (LP, V, 62, 8), kur dzīvā māsa redz, ar kādu godu mirusi māsa tiek kapsētā saņemta; bet kad Pirmā no brīnumiem ierunājas, tad viss redzējums tūliņ pazūd. P. Š.