15. H. Lindberga Raunā. A. Bērzkalnes krājumā.

Reiz vecos laikos vienai saimniecei nomirusi kalpone, kas vienu dienu atnākusi pie saimnieces un teikusi, ka šodien būšot veļiem svētki. Saimniece dikti gribējusi redzēt. Tad kalpone teikusi, ja redzot bēriniekus braucam, lai skatoties pa ģēveles lodziņu: tik ja ieraugot kaut ko jocīgu, lai nesmejot, jo veļiem esot jājāj uz tā lopa, kas viņa bērēs kauts. Saimniece ieraudzījusi veļus braucot, tūlīt ātri vien skatās pa ģēveles lodziņu. Viņa redz, ka no kapsētas nāk veli bēriniekiem pretim, viens uz vērša, otrs uz auna, trešais uz vistas, uz aitas, cūkas, teļa, beidzot bijis tik daudz, ka nav bijis bērinieku vāģos vairs rūmes. Beidzot viens piejājis uz kliba āža, par to saimniece sākusi smieties. Tūlīt visi veli pazuduši un savas kalpones ar vairs nekad neredzējusi.