17. P. Šmits no P. Zeltiņas Leišmalē.

Viens brālis ar savu māsu braukuši no rīta agri uz baznīcu. Tā kā ceļš gājis ar lielu līkumu ap kapsētas kalniņu apkārt, ka māsa sacījusi, ka viņa iešot taisni caur kapsētu, lai brālis braucot ar zirgu apkārt. Ejot pa kapsētu, māsa redzējusi celiņa malā pie viena kapa kādu pelēki ģērbušos vīrieti ar katoļu lūgšanas krellēm ap kaklu. Māsa garām ejot padevusi tam labrītu un vaicājusi, vai neiešot reizā uz baznīcu. Svešais vīrietis tikai paskatījies un neteicis neviena vārda. Māsa gājusi tālāk, nonākusi jau līdz kapsētas vārtiem, paskatījusies atpakaļ un redzējusi, ka pelēkais vīrietis par kādu gabaliņu nāk no pakaļas. Aiz kapsētas vārtiem tecējusi maza upīte, kuŗai viegli varējis pāriet pāri. Kad nu viņa gribējusi iet pār ūpīti, viņa jutusi, it kā viņu kas turētu. Paskatījusies atpakaļ, ieraudzījusi, ka pelēkais vīrs viņu tur cieti. Meita gan pūlējusies atsvabināties, bet nekā nav varējusi. Tad viņa metusi krustu, lūgusi Dievu un tā tikai varējusi izrauties un pārlekt pār upīti pāri. Pelēkais vīrs tomēr bijis viņai no muguras puses noplēsis drēbes un tad pazudis.

P i e z ī m e. Sal. vēl sekošās nodaļas teikas par veļiem baznīcā. P. Š.