Veļi kapsētā.

18. Runtuļu Vilis Vilcē. Jkr. IV. LP, VII, I, 53, 2.

Reiz viens vīrs vēlā naktī bijis ietaisījis dūšeli. No krogus nākdams, tas uzmaldījies uz Jēkuļu kapiem un, domādams, ka te mežs, nolicies uz kāda kapa gulēt. Te tas ieraudzījis zemē caurumu un sācis viņā skatīties. Bijusi apakšā tā kā istaba, istabas vidū sakurta uguns un uz uguns pods. Pie uguns sēdējusi paveca sieva ar mazu bērniņu uz roku un otrā pusē stāvējusi jauna meita, kas izskatījusies kā vecās kalpone. Tās vārījušas podā zemju biezputru. Vecā bērusi zemes podā un jaunā maisījusi, pie tam kaut ko paklusu dziedādama. Te uz reizi vecā pacēlusi galvu uz augšu un ieraudzījusi ka kāds skatās. Tūlīt tā pasniegusi kalponei bērnu un teikusi:

Tur' tu bērnu ,

Maisi putru!

Iešu viņu pārmācīt.

Vīrs sabijies, uzšāvies un aizskrējis projām, cik ātri vien varēdams.